izdzīt2
izdzīt [izdzît] 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: pareti
Locīšana
Dzīšanas procesā izzust (par slimības radītu audu bojājumu, par slimību, kas rada audu bojājumu).
Avoti: LLVV, RB
Korpusa piemēri