izdzīt2
izdzīt [izdzît] 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izdzīstu | izdzīstam | izdziju | izdzijām | izdzīšu | izdzīsim |
| 2. pers. | izdzīsti | izdzīstat | izdziji | izdzijāt | izdzīsi | izdzīsiet, izdzīsit |
| 3. pers. | izdzīst | izdzija | izdzīs | |||
Pavēles izteiksme: izdzīsti (vsk. 2. pers.), izdzīstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izdzīstot (tag.), izdzīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izdzītu
Vajadzības izteiksme: jāizdzīst
Dzīšanas procesā izzust (par slimības radītu audu bojājumu, par slimību, kas rada audu bojājumu).
Avoti: LLVV, RB
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 15 gados Liepājā kļuvu par panku un izdzinu savu pirmo grebeni.
- Rita Grigus vispirms no mājas izdzina tās saimnieku – savu dzīvesbiedru.
- Vēl var izdzīt ārā cūkas, lai tās vasarā būtu modras.
- Abi skaidrojuši, ka pārnakšņojuši vietās, no kurām neesot izdzīti.
- Mūs izdzina uz ielām, tajā pašā laikā mūs var nerespektēt.