izbuknīt
izbuknīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | izbuknīju | izbuknījam | izbuknīju | izbuknījām | izbuknīšu | izbuknīsim |
2. pers. | izbuknī | izbuknījat | izbuknīji | izbuknījāt | izbuknīsi | izbuknīsiet, izbuknīsit |
3. pers. | izbuknī | izbuknīja | izbuknīs |
Pavēles izteiksme: izbuknī (vsk. 2. pers.), izbuknījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izbuknījot (tag.), izbuknīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izbuknītu
Vajadzības izteiksme: jāizbuknī
Buknījot izgrūstīt; buknījot pārmācīt, sodīt.
Avoti: LLVV