izbukņīt
izbukņīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izbukņīju | izbukņījam | izbukņīju | izbukņījām | izbukņīšu | izbukņīsim |
| 2. pers. | izbukņī | izbukņījat | izbukņīji | izbukņījāt | izbukņīsi | izbukņīsiet, izbukņīsit |
| 3. pers. | izbukņī | izbukņīja | izbukņīs | |||
Pavēles izteiksme: izbukņī (vsk. 2. pers.), izbukņījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izbukņījot (tag.), izbukņīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izbukņītu
Vajadzības izteiksme: jāizbukņī
Buknījot izgrūstīt; buknījot pārmācīt, sodīt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kamēr ņēmos ar to aizmuguri, izdomāju, ka nē, neatstāšu to izbukņīto stūri, ņemšu un iztaisnošu, kamēr vēl var brīvi to darīt.
- Aktrises uz skatuves darbojas ar kūsājošu enerģiju un niknumu, burtiski plosoties pa nelielo telpu - saudzētas netiek ne sienas, ne grīdas, ne rekvizīti un pat ne skatītāji, kas ik pa laikam tiek izbukņīti no ērtās vērošanas pozīcijas.