izbārstīties
Lietojuma biežums :
izbārstīties atgriezenisks 3. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | izbārstos | izbārstāmies | izbārstījos | izbārstījāmies | izbārstīšos | izbārstīsimies |
2. pers. | izbārsties | izbārstāties | izbārstījies | izbārstījāties | izbārstīsies | izbārstīsieties, izbārstīsities |
3. pers. | izbārstās | izbārstījās | izbārstīsies |
Pavēles izteiksme: izbārsties (vsk. 2. pers.), izbārstieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izbārstoties (tag.), izbārstīšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izbārstītos
Vajadzības izteiksme: jāizbārstās
Refl. → izbārstīt; tikt izbārstītam; izkaisīties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tos vari kārtot arī slēgtos traukos, tādējādi neradot bažas, ka auga daļiņas izbārstās pa virsmām.
- Velns gan skraidīdams raudzījis ar saviem akmeņiem pretim turēties, bet milzu maiss paticis vaļā un akmeņi izbārstījušies pa visu Pienavas apgabalu.
- Sastindzis viņš gaidīja, ka no debesīm izšausies zibens un Magdalu sašķaidīs — sadragās viņas kaulus — un viņa izbārstīsies pa zemi, sairusi tūkstoš gabaliņos, vējš izkaisīs pa pasauli pīšļus, viņas asinis vienā acumirklī izkaltīs, izgaros un kā sarkans saulrieta mākonis aiztrauksies tālāk, lai nolītu lietū kādā vistālākajā pasaules nostūrī.
- Viņa man stāstīja, cik stipri ilgojoties pēc manis un mīlot - kā Somijā - tumšajās naktīs, kad aiz loga auro putenis un skan suņu rejas, cik daudz viņa domājot par mani, kad Dienvidvācijas zemnieki vāc vīnogas un izspiež vīnu, no kura piesmaržojot viss zeltaino ieleju gaiss, cik stipri viņa ilgojoties pēc manis un manas mājīgās istabas, svelmainajās dienvidzemēs ievelkot nāsīs akāciju smaržu, kad smacīgā, melnā naktī jāņtārpiņu miriādes izbārstījušās zālē, bet citas mazu, cirpstinošu kukainīšu miriādes liek šalkot gaisam un dunēt zemei.
- Patiesību sakot, viņš taču mīlēja šo pilsētiņu, kas izbārstījusies pa silto ieleju, viņš mīlēja pakalnus, kas apauguši ar ērkšķrožu krūmiem un ķezberēm, kuras pārvērtušās par savvaļas meženēm, viņš mīlēja upju remdeno ūdeni, garās balto smilšu sēres un pēc darvas iesmaržoto gaisu, viņš sevi uzskatīja par zemes radījumu, sirdī šo zemi slavināja, un neizturamai viņam vajadzēja būt domai, ka viņa kopiena un viņa tēvija, kuras abas viņš alcis pacelt reibinošos augstumos, būtu līdzīga parastam nostūrim, kur uz izbērtiem zirņiem nolikti stāvēt ceļos nepaklausīgie skolēni.