ironija
ironija sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ironija | ironijas |
| Ģen. | ironijas | ironiju |
| Dat. | ironijai | ironijām |
| Akuz. | ironiju | ironijas |
| Lok. | ironijā | ironijās |
1.Izteiksmes veids, kad zobgalīgi pasaka pretējo domātajam; izsmejoša zobgalība.
2.Stilistisks paņēmiens, kur konteksts piešķir vārdam, izteikumam vai notikumam citu jēgu.
Stabili vārdu savienojumiLikteņa ironija.
- Likteņa ironija idioma — apstākļu, notikumu u. tml. sagadīšanās, nejaušība, kas ir tik ļoti pretēja domātajam, iecerētajam, ka var likties kā izsmiekls
Avoti: SV19, LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Varbūt tieši tagad, jau bez ironijas sākas īstais Zelta laikmets.
- Piemēram, joprojām finansiāli veiksmīgākā Krievijas ražojuma kinofilma " Likteņa ironija.
- Izrāde ir aicinājums paskatīties uz notiekošo un sevi ar labsirdīgu ironiju.
- Vienlaikus tā bija smalkas ironijas tonī ieturēta parodija par sevi pašu.
- Un ironija kā pamattonis, manuprāt, nav auglīgākais mākslas sabiedrotais.