inkriminēt
inkriminēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | inkriminēju | inkriminējam | inkriminēju | inkriminējām | inkriminēšu | inkriminēsim |
| 2. pers. | inkriminē | inkriminējat | inkriminēji | inkriminējāt | inkriminēsi | inkriminēsiet, inkriminēsit |
| 3. pers. | inkriminē | inkriminēja | inkriminēs | |||
Pavēles izteiksme: inkriminē (vsk. 2. pers.), inkriminējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: inkriminējot (tag.), inkriminēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: inkriminētu
Vajadzības izteiksme: jāinkriminē
Apvainot, apsūdzēt sodāmā nodarījumā; uzskatīt, atzīt par kāda vainu, noziegumu.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dzīves nogalē saviem politiskiem pretiniekiem Mao Dzeduns inkriminējis sekošanu Konfūcija idejām.
- Neviens no 20 lietā apsūdzētajiem savu vainu viņiem inkriminētajos noziegumos neatzīst.
- Policija nekomentē, vai aizturētais ir atzinis vainu viņam inkriminētajos noziegumos.
- Aizstāvības runu advokāts sāka, iztirzājot Strancim inkriminētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju.
- Abas apsūdzētās personas savu vainu tām inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā atzina.