imanence
imanence sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; joma: filozofijaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | imanence | imanences |
| Ģen. | imanences | imanenču |
| Dat. | imanencei | imanencēm |
| Akuz. | imanenci | imanences |
| Lok. | imanencē | imanencēs |
1.Vispārināta īpašība → imanents, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Atrašanās, ierobežošanās sevī pašā, pasaulē; iekšējā piemitība; tas, ka augstākā būtne (Dievs) atrodas un darbojas pasaulē (piem., panteismā).
3.Izziņas ierobežotība ar apziņu vai pieredzi.
Stabili vārdu savienojumiImanences filozofija.
- Imanences filozofija vārdkoptermins — 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma filozofijas virziens, kura pamatā ir uzskats, ka ārpus subjektīvās apziņas nekas neeksistē, objekts ir nesaraujami saistīts ar subjektu.
Avoti: LLVV, SV99
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas, kas atšķiras dažādu fenomenologu pieejās, ir imanences sfēras izpratne.
- Imanences sfēra attiecas tikai uz aktuālo pieredzi jeb apziņas pārdzīvojumu.
- Arī imanencē ir vienības un tādējādi intencionalitāte.
- Viena pozīcija izpaužas kā „ klātbūtnes metafizikas” kritika, otra – Anrī radikālās imanences fenomenoloģijā.
- Norise kā imanents priekšmets ir dota reēli imanenti jeb reēlā imanencē ( Hua X, 271).