iesmīdināt
iesmīdināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iesmīdinu | iesmīdinām | iesmīdināju | iesmīdinājām | iesmīdināšu | iesmīdināsim |
| 2. pers. | iesmīdini | iesmīdināt | iesmīdināji | iesmīdinājāt | iesmīdināsi | iesmīdināsiet, iesmīdināsit |
| 3. pers. | iesmīdina | iesmīdināja | iesmīdinās | |||
Pavēles izteiksme: iesmīdini (vsk. 2. pers.), iesmīdiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iesmīdinot (tag.), iesmīdināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iesmīdinātu
Vajadzības izteiksme: jāiesmīdina
Panākt, ka (kāds) sāk smieties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Klauns ik dienu cenšas iesmīdināt simtiem bērnu slimnīcās, tad kāpēc lai tas nenotiktu arī ar pieaugušajiem?
- Vajadzētu pelēko vistu iesmīdināt.
- Reinholds, Sakša kundze, Gogis un Jukija, vīna iesmīdināti, kožas garā baltmaizē kaut kur Elizejas laukos.
- Atcerēsimies, kaut visās Eiropas malās, arī pie mums, atrodamās pasakas par puisi, kas, nepārspējams melošanā, iegūst karaļmeitu; atcerēsimies stāstus par Pūcesspieģeli un septiņu malēniešu izdarībām, kuru nolūks “ iesmīdināt citus ar muļķībām”.
- Augustīniešu mūks Ulrihs Megerle, vairāk pazīstams ar vārdu Ābrahāms no Svētās Klāras, 17. gadsimta beigās aprakstīja zināmu ļaužu sugu, kas “ dienām un naktīm domā, kā ar dažādiem jokiem un muļķībām citus iesmīdināt un nodrošināt sev lielu slavu, pie galda, mielastos, sanāksmēs vai krogos melojot un pūšot blēņas tik vareni, ka sijas sāk līgoties”.