iepūt
iepūt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iepūstu | iepūstam | iepuvu | iepuvām | iepūšu | iepūsim |
| 2. pers. | iepūsti | iepūstat | iepuvi | iepuvāt | iepūsi | iepūsiet, iepūsit |
| 3. pers. | iepūst | iepuva | iepūs | |||
Pavēles izteiksme: iepūsti (vsk. 2. pers.), iepūstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iepūstot (tag.), iepūšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iepūtu
Vajadzības izteiksme: jāiepūst
Mazliet, arī vietumis sapūt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ir klīdušas runas, ka aļņi piedzeroties, ēdot iepuvušus ābolus.
- — Baļķi vēl labi, nav iepuvuši, tie ilgi izturēti.
- Tiesa, appelējušas vai iepuvušas tās var būt indīgas.
- Pirms balsot, varam spriest par to, cik katrs ir “ iepuvis”.
- Un tagad pazudi – tas nozīmē: ej un iepūt savai mātei!