hinolīns
hinolīns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; joma: ķīmijaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | hinolīns | hinolīni |
| Ģen. | hinolīna | hinolīnu |
| Dat. | hinolīnam | hinolīniem |
| Akuz. | hinolīnu | hinolīnus |
| Lok. | hinolīnā | hinolīnos |
Heterociklisks savienojums C9H7N, bezkrāsains šķidrums ar nepatīkamu smaku; lieto par šķīdinātāju par izejvielu ķīmiskajā rūpniecībā.
Avoti: ZTV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Skābā vidē protonējoties, hinolīns veido hinolīnija jonu un hinolīnija sāļus.
- Nukleofilie reaģenti parasti mēdz iedarboties uz hinolīna molekulas 2. atomu.
- Izohinolīnam ir bāziskas īpašības, kas ir nedaudz vājākas nekā piridīnam, bet stiprākas nekā hinolīnam.
- Var vienkārši iegūt no hinolīna, to oksidējot līdz hinolīnkarbonskābei ar kālija permanganātu un daļēji dekarboksilējot.
- Pirmo hinolīna sintēzi veica čehu ķīmiķis Zdenko Hanss Skraups ( " Zdenko Hans Skraup") 1880. gadā.