gropēt
gropēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | gropēju | gropējam | gropēju | gropējām | gropēšu | gropēsim |
| 2. pers. | gropē | gropējat | gropēji | gropējāt | gropēsi | gropēsiet, gropēsit |
| 3. pers. | gropē | gropēja | gropēs | |||
Pavēles izteiksme: gropē (vsk. 2. pers.), gropējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: gropējot (tag.), gropēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: gropētu
Vajadzības izteiksme: jāgropē
1.Veidot gropi (kādā priekšmetā).
2.apvidvārds Līdumā atlikušos kokus salikt kārtās.
3.apvidvārds Nesātīgi ēst.
Avoti: LLVV, KV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nav zināma vēl cita koka klasicisma ēka Latvijā, kurai būtu bijis gropētais šindeļu jumta segums.
- zelta gropēta,
- Es noguldīju Žannu uz muguras kā zārkā un rūpīgi ieriktēju viņas kārno kaklu gropē, kas bija tam daudz par lielu.
- Viņi arī zināja, ka cepure nav nekāda galva, un viņu mutes atplauka labsirdīgā smaidā, atklājot gropētos, melnsarkani izraibotos zobus.
- Kakls un roka – viss tik tievs, ka šādai pozai gropē rūmes pietika, pat ļoti ērti, akurāt ar ausi delnā.