grūst
Lietojuma biežums :
grūst 1. konjugācijas darbības vārds
Locīšana
1.transitīvs Ar spēcīgu, strauju kustību, pieskārienu censties atvirzīt (ko) no sevis, panākt (kā) virziena vai stāvokļa maiņu.
Stabili vārdu savienojumiGrūst dunku. Grūst lodi.
1.1.Stumt, bīdīt (noteiktā virzienā, piemēram, transportlīdzekļus).
1.2.parasti kopā ar: "ciet" vai "vaļā" Ar spēcīgu, strauju kustību, pieskārienu vērt (durvis, logu u. tml.).
2.transitīvs Ar strauju kustību virzīt, bāzt (kur iekšā); ar strauju kustību skart (ko).
2.1.pārnestā nozīmē Ar spēcīgu, spēju gaisa strāvu, spēju plūsmu virzīt (dūmus, tvaiku u. tml.).
3.transitīvs Spiežot drupināt, smalcināt.
4.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nokļūst nevēlamā stāvoklī, grūtos apstākļos.
5.sarunvaloda, transitīvs Izšķērdīgi, neapdomīgi, arī nevērīgi izdot (naudu), dot (ko).
Stabili vārdu savienojumiNezināt (retāk zināt), kur grūst.
5.1.vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa Dot ēst, dzert (parasti nevērīgi).
6.sarunvaloda, transitīvs Nevērīgi, arī steigā likt; arī slēpt (kur).
7.sarunvaloda, transitīvs Steigā, pavirši veikt.
8.sarunvaloda, intransitīvs Lielā steigā doties (uz kurieni).
Stabili vārdu savienojumiGrūst (arī bāzt) galvu cilpā (retāk murdā). Grūst (arī piegrūst) pie sāniem.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri