gladiuss
gladiuss vēsturisks
Īss romiešu zobens, kas tika izmantots duršanai, tika lietots leģiona ierindā kopā ar lielu vairogu.
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pilums parasti bija pirmais leģionāra ierocis, kas tika izmests kaujas laikā, pēc kura visbiežāk sekoja tuvcīņa ar gladiusu.
- Parasti katra leģionāra bruņojumā ietilpa divi šādi šķēpi, kas kopā ar gladiusu un vairogu ( " scutum") veidoja daļu no romiešu karavīra pamatbruņojuma.
- Romiešu autoru atstātie darbi norāda, ka gladiuss visticamāk tika aizgūts no ķeltu ciltīm, kas senajos laikos apdzīvoja Pireneju pussalu mūsdienu Spānijas teritorijā.
- Senās Romas karaspēks gladiusu sāka izmantot pēc pūniešu kariem, kad, sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē., tas pakāpeniski kļuva par galveno zobenu leģionāru bruņojumā.
- Tomēr ne visi karavīri bija aprīkoti ar gladiusu — jātnieku vienības deva priekšroku garāka veida zobenam ( " spatha"), kas mūsu ēras 3. gadsimtā pamazām aizstāja gladiusu arī kājnieku rindās.