gūšķis
gūšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | gūšķis | gūšķi |
| Ģen. | gūšķa | gūšķu |
| Dat. | gūšķim | gūšķiem |
| Akuz. | gūšķi | gūšķus |
| Lok. | gūšķī | gūšķos |
1.Tāds, kas vienu darbu nepabeidzis ķeras pie otra; straujš, neapdomīgs cilvēks, grābslis.
1.1.Nenopietns cilvēks, kas daudz grib paveikt, bet nespēj ilgstoši strādāt.
2.Negausīgs, nepieēdināms cilvēks vai dzīvnieks.
3.Aplam runātājs.
Avoti: KV, MiV, SiV, EH