durklis
durklis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | durklis | durkļi |
| Ģen. | durkļa | durkļu |
| Dat. | durklim | durkļiem |
| Akuz. | durkli | durkļus |
| Lok. | durklī | durkļos |
1.Duramais tuvcīņas ierocis, ko piestiprina šautenes stobra galā.
PiemēriCik patīkami ir sažņaugt durkļa rokturi vai vēl nesakarsušu automāta korpusu, tumši zaļu mīnmetēja stobru.
- Cik patīkami ir sažņaugt durkļa rokturi vai vēl nesakarsušu automāta korpusu, tumši zaļu mīnmetēja stobru.
- Īss trieciens, ass, durklis mirklī nokrīt zemē, to paceļ Roze un groza rokās.
- Ir labāks par dažu citu, kurš, pamuļķis būdams, pats maucas virsū vācu durklim.
Stabili vārdu savienojumiDurkļu cīņa.
- Durkļu cīņa kolokācija — cīņa ar durkļiem
2.Koka nūja ar naglu galā, uz kuras balstās ejot vai braucot pa gludu ledu.
3.Skalu iespraužamais.
Avoti: LLVV, KV
Piemēri valodas korpusos:šeit