drīkstēt
drīkstēt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs, sintaktiskā funkcija: patstāvīgs darbības vārds vai modāls modificētājsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | drīkstu | drīkstam | drīkstēju | drīkstējām | drīkstēšu | drīkstēsim |
| 2. pers. | drīksti | drīkstat | drīkstēji | drīkstējāt | drīkstēsi | drīkstēsiet, drīkstēsit |
| 3. pers. | drīkst | drīkstēja | drīkstēs | |||
Pavēles izteiksme: drīksti (vsk. 2. pers.), drīkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: drīkstot (tag.), drīkstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: drīkstētu
Vajadzības izteiksme: jādrīkst
1.Būt ar tiesībām (ko darīt); būt tādam, kam ir atļauts.
PiemēriTu nemaz nedrīkstēji te māju celt, ja to var nosaukt par māju!
- Tu nemaz nedrīkstēji te māju celt, ja to var nosaukt par māju!
- Vai par sapņiem drīkst prasīt naudu?
- Bet Bille zināja, ka bērni reti drīkst to, ko lielie.
1.1.Varēt; būt iespējamam, vēlamam.
PiemēriNu gan vairs nedrīkstēju kavēties.
- Nu gan vairs nedrīkstēju kavēties.
- Mājās drīkst būt tikai viena saimniece.
Avoti: LLVV, TWN
Korpusa piemēri:šeit