dobulītis
dobulītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dobulītis | dobulīši |
| Ģen. | dobulīša | dobulīšu |
| Dat. | dobulītim | dobulīšiem |
| Akuz. | dobulīti | dobulīšus |
| Lok. | dobulītī | dobulīšos |
1.Dem. → dobulis.
2.Bedrīte2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas ātri nolēcis no kastes , paņēmis no dobulīša atslēgu un atslēdzis kasti
- Uz kastes ešot kāds dobulītis , kurā sēžot liels , melns runcis ar ugunīgām acīm
- Māras akmeņi Tie ir divi, viens no tiem ar dobumīnu ( dobulīti) ir vietējas nozīmes Latvijas Valsts aizsargājams vēstures piemineklis ar aizsardzības Nr. 4.00258.000. Tas stāvējis Kroga braslā, ezera ZA krastā.