cēlums2
cēlums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | cēlums | cēlumi |
| Ģen. | cēluma | cēlumu |
| Dat. | cēlumam | cēlumiem |
| Akuz. | cēlumu | cēlumus |
| Lok. | cēlumā | cēlumos |
1.Vispārināta īpašība → cēls1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → cēls2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mēs savas muļķības atlejam metālā, lai piešķirtu tām šķietamu cēlumu.
- Tā lielums atklājas ne jau cēlumā, bet gan ikdienišķā mērenībā.
- Drosmi atmiekšķēja gļēvums, atjautību — apjukums, cēlumu — sīkmanība.
- Tomēr Emīlam Prokopam pietika cēluma atbrīvot vienu nabaga nepiederīgo dvēseli.
- Mākslinieka izpildījuma manierei raksturīgs cēlums un emocionāli izjusts dziedājums.