bunkšķis1
bunkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bunkšķis | bunkšķi |
| Ģen. | bunkšķa | bunkšķu |
| Dat. | bunkšķim | bunkšķiem |
| Akuz. | bunkšķi | bunkšķus |
| Lok. | bunkšķī | bunkšķos |
1.Saišķis, kopā sasietās lietas.
2.Savēlies, sapinkājies kušķis.
Avoti: ME, EH
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Notiesātajam sasniedzot zāģa zobus, pašķīst dzirksteles, parādās asinis un atskan liels bunkšķis.
- Tai brīdī maigi, klusi nopaukšķēja, kaut kas tā kā nošalca Mācītājam gar ausi, kāds, kas stāvēja Mācītājam aiz muguras, dīvaini iekunkstējās, un atskanēja mīksts kritiena bunkšķis.
- Pēc neilga laika atskan klusināts bunkšķis , ķēde nostiepjas un vinda apstājas
- Pēc neilga laika atskan klusināts bunkšķis, ķēde nostiepjas un vinda apstājas.