bubulis2
bubulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bubulis | bubuļi |
| Ģen. | bubuļa | bubuļu |
| Dat. | bubulim | bubuļiem |
| Akuz. | bubuli | bubuļus |
| Lok. | bubulī | bubuļos |
1.Iedomās, iztēlē radīts biedēklis, briesmonis.
2.Lietuviešu mitoloģijā – viens no velna pavārdiem.
3.formā: daudzskaitlis Latviešu mitoloģijā – meža gari, iemiesoti putnos.
Avoti: LDG, MitE, LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vārds " Bubulis" bija tieši tas, kas vajadzīgs."
- Deguns kā pašam bubulim, kas bērnus pēc piena smaržas atrod!...
- Un tad Bubulis pēkšņi izrāvās un ar pakaļkājām spēcīgi ieblieza mucai.
- Arī Mētra šīs sarunas atlika kā tumšu bubuli, jo nezināja...
- Daudz sliktāk, ja bērniņš aizmieg baidoties no bubuļa tumsā.