brīkšēt | Tēzaurs

brīkšēt

brīkšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona

Locīšana

Radīt spēcīgu troksni (piemēram, par lielākiem (koka) priekšmetiem, kas lūst, plaisā vai gāžas); atskanēt šādam troksnim.

Avoti: LLVV