bluķītis
bluķītis apvidvārds
1.Dem. → bluķis.
2.Griežamo velku koku sastāvdaļa.
Avoti: ME, KnV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Strauji atkāpdamies, bluķītis reiz pat bija apvēlies uz muguras.
- Kad gredzens bija gatavs, uzlika uz bluķīša un izklapēja.
- Pasēdējusi uz bluķīša, līdz plīts kārtīgi iekūrusies, viņa dodas tālāk.
- Paņemiet bluķīti, paņemiet pagali, es iedošu cirvi.
- Izlasījusi Karpa lapiņu, Aksjona sabruka uz bluķīša turpat plīts priekšā.