blarkšķis
blarkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | blarkšķis | blarkšķi |
| Ģen. | blarkšķa | blarkšķu |
| Dat. | blarkšķim | blarkšķiem |
| Akuz. | blarkšķi | blarkšķus |
| Lok. | blarkšķī | blarkšķos |
1.Griezīgs troksnis, kas rodas, piemēram, skārda traukiem dauzoties citam pret citu, strauji aizveroties stikla durvīm, logiem.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pa ielu ar mežonīgu blarkšķi aizbrāzās motocikls, un man uznāca drebulis.
- Viņš ar skaļu blarkšķi aizsita ciet durvis.
- Dzirdēju ziņās pirms blarkšķa.”
- No mucas atskan žēls blarkšķis, kādu spēj izdvest vien cilvēks, kam galva atrodas zem ledaina ūdens.
- Oskars grūda un rāva, trauki žvadzēja aizvien trakāk, un piepeši notika brīnums – skapis ar briesmīgu blarkšķi pavirzījās.