blarkšķēt
blarkšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | blarkšķu | blarkšķam | blarkšķēju | blarkšķējām | blarkšķēšu | blarkšķēsim |
| 2. pers. | blarkšķi | blarkšķat | blarkšķēji | blarkšķējāt | blarkšķēsi | blarkšķēsiet, blarkšķēsit |
| 3. pers. | blarkšķ | blarkšķēja | blarkšķēs | |||
Pavēles izteiksme: blarkšķi (vsk. 2. pers.), blarkšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: blarkšķot (tag.), blarkšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: blarkšķētu
Vajadzības izteiksme: jāblarkšķ
1.Radīt griezīgu troksni (piemēram, par skārda traukiem, kas dauzās cits pret citu, par strauji aizvērtām stikla durvīm, logiem); atskanēt šādam troksnim.
2.sarunvaloda Nepārtraukti, nevajadzīgi runāt.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ap stūri tuvojas kaut kas čīkstošs, žvadzošs, blarkšķošs.
- Gandrīz visi bija skatījušies bēru ceremoniju un redzējuši, ka zārks iekritis bedrē blarkšķēdams, iegāzies blirra-blarra.
- Kuri bija pie televizoriem, tie redzēja, kā, skanot zalvēm, zārks blarkšķēdams iekrīt kapā.
- Kā sāka blarkšķēt!
- Viņš panikā spiež bremžu pedāli, auto sāk slīdēt un, noslaucījis savā ceļā augošos kārklu krūmus, blarkšķēdams iešļūc grāvī.