blīkšķis
blīkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | blīkšķis | blīkšķi |
| Ģen. | blīkšķa | blīkšķu |
| Dat. | blīkšķim | blīkšķiem |
| Akuz. | blīkšķi | blīkšķus |
| Lok. | blīkšķī | blīkšķos |
1.Spēcīgs un spalgs, īslaicīgs troksnis, kas rodas, piemēram, smagam priekšmetam strauji atsitoties pret ko cietu, strauji aizverot durvis.
2.Troksnis, ko rada šāviens, sprādziens.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tādas ziņās rāda, ka tās ar lielu blīkšķi nokrīt zemē.
- Suns laimīgi iesmilkstējās, uzkāpa karotei un ar blīkšķi izskrēja ārā.
- Laikam no lielā blīkšķa un trieciena liftu bija piepildījis putekļu mākonis.
- Lielās, baltās konservatorijas durvis aiz manis aizcērtas ar skaļu blīkšķi.
- Ne jau ar lielu blīkšķi cilvēks lūst un apkārtējie atver acis.