benītis
benītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | benītis | benīši |
| Ģen. | benīša | benīšu |
| Dat. | benītim | benīšiem |
| Akuz. | benīti | benīšus |
| Lok. | benītī | benīšos |
Avoti: SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Galvā esmu sācis likt benīti ar biezu oderi un virs tās vēl cepuri.
- Smēķētāji uziet bēniņos un atrod kādu paša noglabātu benīti, bet lielie mīlētāji satiek cilvēku, kas pilns ar radiāciju.
- Benītis
- Kamēr sila ziede pūķim, Sērmūkša uzmeta plecos ādas vesti, apāva garos stulmzābakus un uzlika galvā tādu kā rabīna benīti — melnu, ieapaļu no vadmalas un gar malām apšūtu ar smalkām caunādiņām.
- Paiet gads, un tu nevari savest sevi kārtībā, allaž vājuma un baiļu varā; ceļā uz izveseļošanos ir tik daudz nejaušību, ka tā notiek tikai pakāpeniski un nekādi nebeidzas; iekams tev ļaus noņemt galvas pārsēju, bet pēc tam benīti, pirms ļaus paelpot svaigu gaisu, iedzert vīnu, pārgulēt ar sievieti, nobaudīt meloni – tikai retumis nepagadīsies kāda jauna liga.