beigums
beigums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | beigums | beigumi |
| Ģen. | beiguma | beigumu |
| Dat. | beigumam | beigumiem |
| Akuz. | beigumu | beigumus |
| Lok. | beigumā | beigumos |
Avoti: LLVV, ĒiV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Prefiksi iezīmē satiksmu starp vienu vai otru darīšanu, starp priekšmetiem, darīšanas grādu jeb mēru, virzienu, sākumu un beigumu; turpretim zufiksi norāda uz pašu darītāju, vietu, laiku, līdzekli, sekmēm, panākumu un īpašību, t. i.
- - bet gan tāpēc, ka vispirmāk cieši biju pieķēries viņas dvēselei, vēlējos atstāt tajā savu nospiedumu, vēlējos viņas nospiedumu savējā un baidījos, ka pārāk atklāts iekāres skatiens šo dvēseli var izbiedēt, sabaidīt un atgrūst, un tā tas bija ne tikai mūsu pazīšanās sākumā, bet arī visā mūsu mīlestības laikā un visos mūsu tikšanās mirkļos līdz itin visa beigumam.
- Jūra: sākums, beigums, - jūra: vidutāja, -
- Tu tā jūra: sākums, beigums, visiem ūdeņiem!
- kr. ( cikls manā strofā, kā beigums skaists).