bailulis
bailulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bailulis | bailuļi |
| Ģen. | bailuļa | bailuļu |
| Dat. | bailulim | bailuļiem |
| Akuz. | bailuli | bailuļus |
| Lok. | bailulī | bailuļos |
bailule sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bailule | bailules |
| Ģen. | bailules | bailuļu |
| Dat. | bailulei | bailulēm |
| Akuz. | bailuli | bailules |
| Lok. | bailulē | bailulēs |
Bailīgs, nedrošs.
Avoti: MLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Atņemt mazajam bailulim zaķīti un tā vietā iedot drosmīgo lāci?
- Viņš taču nevar kā kāds bailulis samierināties ar zādzību!
- Šie varmākas, viņi visi ir baigie bailuļi!
- Tur viņa dzīvo kopā ar savu Bailuļu ģimeni – Lepnumu, Sarūgtinājumu, Patmīlu un Gļēvuļbaili.
- Taču Cēzara padomdevēji bija bailuļi vai muļķi un sameloja, ka viņi tikko ieradušies Ēģiptē un to iekarojuši.