bļaurīgs1
bļaurīgs apvidvārds
Tāds, kas daudz kliedz vai skaļi lamājas.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
- Nelaime ir tā, ka, iestudējot Blaumani, cenšamies uzstiept viņam šo tukšo, bļaurīgo laiku, kam ar Blaumaņa pasauli nav nekā kopīga.
- To, ka visi pie zemes kritēji, sēcēji, serenāžu dziedātāji, lišķi, biklie un bļaurīgie drīz vien salīda savās ģimenēs un tagad, ko neteiksi, jau sen kā apbedīti.
- Vecāku nāve viņas bērnībā, bļaurīgi skolasbiedri, deju pulciņš un akrobātikas treniņi, mēmais puika no blakuspagalma, kas uzdāvināja mehānisko klavesīnu tik lielu kā plauksta, viņas lielā audžumāte ar Gorgonas seju, Gorgiņa, liesu brokastu desmitgades un mācības, mācības, mācības, kādi laipni un lempīgi vīrieši pa gadiem reizi, slepenība un bailes kļūt pašai par māti, augošais naids un rūgtums pret Dievu, pret pasaules kārtību, laiskums vēlēties dzīvot, sievietes, kam viņa uzticējusies, bet kas pārvērtušās lellēs ar stikla acīm, grāmatu melu smarža,
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.