bļauris
bļauris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bļauris | bļauri |
| Ģen. | bļaura | bļauru |
| Dat. | bļaurim | bļauriem |
| Akuz. | bļauri | bļaurus |
| Lok. | bļaurī | bļauros |
1.Cilvēks, kas daudz kliedz, baras.
2.Skaļi, nesavaldīgi raudošs bērns.
3.Dzīvnieks, kas daudz un skaļi bļauj.
4.Tinējastpērtiķu dzimtas ģints ("Alouatta"), 5 sugas, izplatīti Dienvidamerikā un Vidusamerikā, pārtiek no augļiem un koku lapām, viena no skaļākajām balsīm dzīvnieku pasaulē.
Avoti: LLVV, LEV, PDE
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- vaina un daina, bļauris un pauris, Sesīlija, Mīlija.
- Kad pāri citām atskanēja pazīstama bļaura balss, Jēkabs izmisumā saguma pret sniegu.
- No pērtiķiem visbiežāk tikuši nomedīti kapucīni, saki, bļauri, titi un saimiri.
- Starp citu, neapmierinātu bļauru pietiek arī labklājības zemē Zviedrijā, to apliecina pēdējā laika notikumi.
- Nameda izvelk no pagultes vatētajās biksēs ievīstīto bļauri, iegrūž dieniniecei rokās un liekas atpakaļ uz nāras.