bļāviens
bļāviens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bļāviens | bļāvieni |
| Ģen. | bļāviena | bļāvienu |
| Dat. | bļāvienam | bļāvieniem |
| Akuz. | bļāvienu | bļāvienus |
| Lok. | bļāvienā | bļāvienos |
2.žargonisms Lieto kā lamuvārda aizstājēju.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Īsi pirms pusdienlaika no « vārnu ligzdas» atskanēja novērotāja bļāviens.
- - cauri ķiverē dunošo skaņu korim Radziņš sadzirdēja izmisīgo Cvībaka bļāvienu.
- No publikas puses atskan bļāvieni: “ Es neko nesaprotu!”
- Augām naktīm lauvu un tīģeru baisie rēcieni, pāvu sātaniskie bļāvieni.
- Viņa mežonīgie un niknie bļāvieni skanēja no zālāja pie mājas.