atzvilt
Lietojuma biežums :
atzvilt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; lieto: pareti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atzvilstu | atzvilstam | atzvilu | atzvilām | atzvilšu | atzvilsim |
| 2. pers. | atzvilsti | atzvilstat | atzvili | atzvilāt | atzvilsi | atzvilsiet, atzvilsit |
| 3. pers. | atzvilst | atzvila | atzvils | |||
Pavēles izteiksme: atzvilsti (vsk. 2. pers.), atzvilstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atzvilstot (tag.), atzvilšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atzviltu
Vajadzības izteiksme: jāatzvilst
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš gleznoja grupu itāliešu zemnieku Kampaņas tērpos atzvilušus uz katoļu baznīcas kāpnēm.
- — Edīte atzvila dīvānā un aizvēra acis.
- “Dzīvē tu nemaz neizskaties tik šausmīgi nopietns kā profila bildē,” Lūsija secina, atzvildama krēslā un virpinādama rokās cukurtrauciņu.
- Piemērus savas literatūras raksturošanai varam smelties no jau pieminētajiem īriem, jo ir taču skaidrs, ka tur, kur ir īru proza un dzeja, būs arī darīšana vismaz ar kādu dzērāju, tuvākā vai tālākā pagātnē kā bubulis rēgosies bads, kūsās ienaids starp protestantiem un katoļiem un pūtīs vēl visādi skarbi vēji, kas dīvāna siltumā atzvilušus cienījamus lasītājus drīzāk varētu atbaidīt, ne vilināt.
- Un franču vīnu dižmaņi dzēra veselām mucām un iztukšoja neskaitāmas pudeles ar citādu – putojošu vīnu, kas šāva gaisā korķus un bija saucams par šampanieti, un viņi ēda apzeltītas ceptas pastētes un krievu atvestos sālītos storu melnos ikrus no ledus, kas pasniegts ar sudrabu apdarinātās perlamutra gliemežnīcās, un ēda arī pašas pildītās, simtgadīgās stores, tāpat lašus, ceptas līdakas, foreles, irbes, fazānus un gulbjus, un no vēdera baudām apsmaguši cauri reibinošajai vīna miglai vēl spēja atrast ceļu pie sievietēm, un viņš, Jons Izidors, arī nebija nekāds svētais, sevišķi pēc tam, kad labdaris viņu izsauca uz privātajām istabām paņemt nez kādu dokumentu un viņš tur ieraudzīja pašu karali tās savas Fatimas sabiedrībā, un tā sieviete sēdēja, atzvilusi spilvenos, ģērbusies pārsteidzoši skaistās, turciski laistīgās drānās, vienos zīdos un vizuļos, ar pērlēm matos, bezkaunīgi atsegusies, koraļļsarkanajās lūpās satvērusi burbuļojošu pīpi, no kuras kūpēja reibinoši, smaržīgi dūmi, un pats karalis sēdēja viņai pie kājām kā šunelis, visu cildenumu un valdonību atmetis, un, kad Jons Izidors tur iegāja kā ziņnesis, tā turciete tik bezkaunīgi, tik nekautri ieurbās viņam tieši acīs, ka rotmistram no tā aicinošā un neķītrā skatiena, staigna kā pats grēks, no tiem diviem melnajiem bezdibeņiem, kas vēl piedevām visriņķī apkrāsoti ar kaut ko melnu, sāka ļimt ceļgali un jaukties prāti, un tos papīrus viņš gan aiznesa,