atstutēt
atstutēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atstutēju | atstutējam | atstutēju | atstutējām | atstutēšu | atstutēsim |
| 2. pers. | atstutē | atstutējat | atstutēji | atstutējāt | atstutēsi | atstutēsiet, atstutēsit |
| 3. pers. | atstutē | atstutēja | atstutēs | |||
Pavēles izteiksme: atstutē (vsk. 2. pers.), atstutējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atstutējot (tag.), atstutēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atstutētu
Vajadzības izteiksme: jāatstutē
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dažus praulu gabalus gan paņēmu līdzi un atstutēju pagalmā pie sētas.
- Kāds galvu bija atstutējis uz solā noliktās mugursomas un šķietami snauda.
- Kopā ar Raiti," viņa atstutēja muguru pret Raita sānu.
- Velosipēdus var atstutēt pret atpūtas vietas apmalēm,” piebilst I.Barinska.
- Akmens septiņus vai astoņus gadus ir bijis atstutēts pret māju.