atsmīnēt
atsmīnēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atsmīnu | atsmīnam | atsmīnēju | atsmīnējām | atsmīnēšu | atsmīnēsim |
| 2. pers. | atsmīni | atsmīnat | atsmīnēji | atsmīnējāt | atsmīnēsi | atsmīnēsiet, atsmīnēsit |
| 3. pers. | atsmīn | atsmīnēja | atsmīnēs | |||
Pavēles izteiksme: atsmīni (vsk. 2. pers.), atsmīniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atsmīnot (tag.), atsmīnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atsmīnētu
Vajadzības izteiksme: jāatsmīn
Reaģēt (uz ko) ar smīnu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad Ilze atsmīnēja pretim un satvēra
- - viņš atsmīnēja.
- pasūtījām ēst, starp mums bija arī 1 bērns ( 11 gadi) kad prasīju vai nav pus porcija tad otrā oficiante atsmīnēja un teica, ka nav, viss būtu kārtība ja pēcāk neredzētu bērnu ēdienkarti, kuru mums nemaz nepiedāvāja, laikam no 11 gadiem jau ir pieaugušais.
- viņa silti atsmīn un klusē.