atpogāt
atpogāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atpogāju | atpogājam | atpogāju | atpogājām | atpogāšu | atpogāsim |
| 2. pers. | atpogā | atpogājat | atpogāji | atpogājāt | atpogāsi | atpogāsiet, atpogāsit |
| 3. pers. | atpogā | atpogāja | atpogās | |||
Pavēles izteiksme: atpogā (vsk. 2. pers.), atpogājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atpogājot (tag.), atpogāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atpogātu
Vajadzības izteiksme: jāatpogā
1.Attaisīt (ko aizpogātu).
1.1.nepabeigtas darbības nozīme Pogāt vaļā.
1.2.Atbrīvot no pogcauruma vai cilpiņas (pogu).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņas jaka bija atpogāta, un viņas vēderiņš bija skaidri saskatāms.
- Pēkšņi sieviete atpogā ciešo melnu mežģīņu bezroci un rāda rubensiskas krūtis.
- Sergejs Agafonovs pavilka vaļīgāk savu kaklasaiti un atpogāja krekla augšējo podziņu.
- Lēnām velkas divi vīri, viens iekāpj krūmiņos un atpogā bikšupriekšu.
- Pēc tam viņš atpogāja šineli, no frenča kabatas izņēma etviju.