atmūķēt
atmūķēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atmūķēju | atmūķējam | atmūķēju | atmūķējām | atmūķēšu | atmūķēsim |
| 2. pers. | atmūķē | atmūķējat | atmūķēji | atmūķējāt | atmūķēsi | atmūķēsiet, atmūķēsit |
| 3. pers. | atmūķē | atmūķēja | atmūķēs | |||
Pavēles izteiksme: atmūķē (vsk. 2. pers.), atmūķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atmūķējot (tag.), atmūķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atmūķētu
Vajadzības izteiksme: jāatmūķē
Mūķējot dabūt vaļā.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tālāk drošības dienesta darbinieks tās atmūķē un nodod atpakaļ Rodčenkovam.
- Viņš noteikti pats tos ir taisījis, lai varētu atmūķēt.
- Veino mājās bija stieple, ar stieples gabaliņu šķirstiņu varbūt izdotos atmūķēt.
- Valters mēģināja mani izģērbt, taču nekādi nespēja atmūķēt krūšturi, un manos spēkos vairs nebija viņam palīdzēt.
- Jēkabs atmūķēs.