atdunēt
atdunēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atdunu | atdunam | atdunēju | atdunējām | atdunēšu | atdunēsim |
| 2. pers. | atduni | atdunat | atdunēji | atdunējāt | atdunēsi | atdunēsiet, atdunēsit |
| 3. pers. | atdun | atdunēja | atdunēs | |||
Pavēles izteiksme: atduni (vsk. 2. pers.), atduniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atdunot (tag.), atdunēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atdunētu
Vajadzības izteiksme: jāatdun
1.Dunot tuvoties, atkļūt šurp.
1.1.Par soļiem un soļu radītu troksni.
1.2.Tuvoties ar dunoņu (par transportlīdzekļiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa ilgojās pēc zirgu pakavu klaboņas un ratu dārdoņas uz bruģakmeņiem, – te, Milkantos, pa celiņu neskanīgi atdunoša sveša zirga pakavu troksnis varēja nozīmēt tikai vienu – nelaimi; un viņa ilgojās pēc vaļā veramu slēģu brakšķiem un logu rūšu dzinkstiem, pēc pilsētas sargu izsaucieniem, pēc samazgu, darvas un lietus samērcēto pilsētas akmeņu smakām, pēc zvirbuļu čirpstoņas, smiekliem, tirgotāju klaigām, bezkaunīgi jutekliskas sieviešu ķiķināšanas, pat pēc garāmejoša dzērāja dziesmas, dunošiem zvaniem un ērģeļu atbalsīm, kas saklausāmas pa pavērtām baznīcas durvīm, pēc svešu strīdu drumslām vai pa vaļēju logu izskrējušām skaņām, ko izdod neveiklu pirkstu kutināta, spītīga arfa, kas nekādi negrib ļauties spēlējama.