atbruņot
atbruņot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atbruņoju | atbruņojam | atbruņoju | atbruņojām | atbruņošu | atbruņosim |
| 2. pers. | atbruņo | atbruņojat | atbruņoji | atbruņojāt | atbruņosi | atbruņosiet, atbruņosit |
| 3. pers. | atbruņo | atbruņoja | atbruņos | |||
Pavēles izteiksme: atbruņo (vsk. 2. pers.), atbruņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atbruņojot (tag.), atbruņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atbruņotu
Vajadzības izteiksme: jāatbruņo
1.Padarīt cīņas nespējīgu, atņemot ieročus, apbruņojumu; likvidēt bruņotos spēkus.
1.1.pārnestā nozīmē Padarīt (kādu) nespējīgu turpināt strīdu, apspiest (kāda) naidīgo izturēšanos (ar savu runu, izturēšanos).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mani atbruņoja viņas milzu pietāte pret tekstu, valdzinošais vokālais sniegums.
- Viņi smaidīja un dziedāja, un tas jau arī atbruņoja pretinieku.
- Vācu bērni jau no mazotnes iemācās otru atbruņot ar vārdu palīdzību.
- Marodieri tikuši pie bruņojuma, aplaupot vairākus ieroču veikalu un atbruņojot policistus.
- Likumsargi arī norāda, ka taksists pirms aizturēšanas esot centies atbruņot policistu.