apzelt
apzelt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apzeļu | apzeļam | apzēlu | apzēlām | apzelšu | apzelsim |
| 2. pers. | apzel | apzeļat | apzēli | apzēlāt | apzelsi | apzelsiet, apzelsit |
| 3. pers. | apzeļ | apzēla | apzels | |||
Pavēles izteiksme: apzel (vsk. 2. pers.), apzeliet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apzeļot (tag.), apzelšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apzeltu
Vajadzības izteiksme: jāapzeļ
Pārklāties ar zaļumu; sazelt (par laukiem, tīrumiem u. tml.).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ar rugājiem apzēlusī seja izskatījās tikpat saņurcīta kā bikses.
- Punzius laikam turīgs vīrs, ja visiem tā uzsauc un vēl baškīram visus nagus apzelta.
- Napalma izdedzinātā zeme zibenīgi apzēla ar spirgtu, zaļu zāli, un ikkatrā smildziņā trīsuļoja pa varavīkšņainam rasas pilienam.
- Kūstošie ūdeņi plūst pa pilsētas asfaltu, rietošā saule parkā apzelta vecā vītola garos, tievos zarus, visu sazarojušo milzu kamolu virs raupjā stumbra kolonnas.
- Hilda dzīvoja pati savā valstībā, kur tikai upes platuma atstatumā no pārējās pilsētas, viļņu apskalota mola un aļģēm apzēlušu pāļu iežogota, gluži reāli eksistēja sapnīga mirāža!