apspurt
apspurt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apspurstu | apspurstam | apspuru, apspūru | apspurām, apspūrām | apspuršu | apspursim |
| 2. pers. | apspursti | apspurstat | apspuri, apspūri | apspurāt, apspūrāt | apspursi | apspursiet, apspursit |
| 3. pers. | apspurst | apspura, apspūra | apspurs | |||
Pavēles izteiksme: apspursti (vsk. 2. pers.), apspurstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apspurstot (tag.), apspuršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apspurtu
Vajadzības izteiksme: jāapspurst
1.Kļūt spurainam, tādam, kam ir atiruši diegu gali (parasti par audumu, apģērbu).
1.1.Tikt apbružātam.
1.2.Būt novalkātā, apdilušā apģērbā (par cilvēku).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Apspurušie bikšu gali, sabristo zābaku papēži cilājas Zanei turpat pie sejas.
- No tāšu cibiņas vienmēr modernais eža kažociņš bija izvilkts laukā un izskatījās apspuris.
- Ceturtajā dienā Viļņa ņēma virsroku: jauno kleitiņu apkakles apspūra un cirtas nostiepās taisnas.
- Pelēko drānu maliņa — apspūruši.
- Tie paši, kam ceļgalos bija apspuruši caurumi ar puķainiem ielāpiem, kuri bija ņemti no vecas Enijas kleitas.