apputēt
apputēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apputu | apputam | apputēju | apputējām | apputēšu | apputēsim |
| 2. pers. | apputi | apputat | apputēji | apputējāt | apputēsi | apputēsiet, apputēsit |
| 3. pers. | apput | apputēja | apputēs | |||
Pavēles izteiksme: apputi (vsk. 2. pers.), apputiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apputot (tag.), apputēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apputētu
Vajadzības izteiksme: jāapput
Pārklāties (no virsas vai visapkārt ar ko tādu, kas put).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Apputējušās brilles mazliet gan traucēja, bet noņemt tās viņš neuzdrīkstējās.
- Garāžu atvēra, auto bija sasegts ar sedziņām, apputējis.
- ( Nenoliegšu, man pašai tobrīd ļoti patika Morandi apputējušās pudeles.)
- kas izrušinātas no apputējušā nāves šūpuļa, sagrieztas uz pusēm, salauztas,
- Pergamenta ruļļi un saiņi sen nav cilāti, tāpēc krietni apputējuši.