apošņāt
apošņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apošņāju | apošņājam | apošņāju | apošņājām | apošņāšu | apošņāsim |
| 2. pers. | apošņā | apošņājat | apošņāji | apošņājāt | apošņāsi | apošņāsiet, apošņāsit |
| 3. pers. | apošņā | apošņāja | apošņās | |||
Pavēles izteiksme: apošņā (vsk. 2. pers.), apošņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apošņājot (tag.), apošņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apošņātu
Vajadzības izteiksme: jāapošņā
Paošņāt (visapkārt vai vairākās vietās).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš apošņā Toma plaukstu un pēc tam apsēstas uz tās.
- Apošņājiet viņu, priekš kam tad jums deguns, galu galā?
- Vienaldzīgi apošņāju ciltsbrāļu apčurātos kokus un pats teciņiem dodos nezin uz kurieni.
- Leta kungs paņēma no meitenes šķirstiņu un iedeva Kerberam apošņāt.
- Mazais lācis izķeksēja kasti no ūdens, apošņāja un teica: