apmelnēt
Lietojuma biežums :
apmelnēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | apmelnēju | apmelnējam | apmelnēju | apmelnējām | apmelnēšu | apmelnēsim |
2. pers. | apmelnē | apmelnējat | apmelnēji | apmelnējāt | apmelnēsi | apmelnēsiet, apmelnēsit |
3. pers. | apmelnē | apmelnēja | apmelnēs |
Pavēles izteiksme: apmelnē (vsk. 2. pers.), apmelnējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apmelnējot (tag.), apmelnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apmelnētu
Vajadzības izteiksme: jāapmelnē
Kļūt (no virspuses) tumšam, netīram.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ārijs man saujā iespiež apmelnējušu, plānu kā tauriņa spārnu saktiņu, viņa plaukstā sasilušu.
- Tad ar strauju lēcienu pametu gultu un pliks pārskrēju pāri istabai uz virtuvi, kur piepildīju apmelnējušu tējkannu ar ūdeni, uzmetu to uz vecas gāzes plīts un pakūru apakšā uguni.
- Pāris nedēļas vēlāk, kad tas pats kolhoza buldozers zarainā kaudzē sastūma kuplo lazdu rindu, kas ilgus gadus kalpoja kā robežšķirtne starp abām mājām, skatienam atklājās pavisam bēdīgs skats – vientuļš, pussagruvis apmelnējušu ķieģeļu skurstenis gruvešu kaudzes vidū.
- Sajūtas, to pētot, ir netveramas, īpaši, kad pēc brīža viss lielais bibliotēkas rakstāmgalds ir pilns simtiem gadu vecu grāmatu, kuru apmelnējušie stūri runā paši par sevi.
- Viņa lepni pasniedza Deilam bļodu ar savītušajām un mazliet apmelnējušajām dārzeņu salātu mirstīgajām atliekām