aplupt
aplupt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aplūpu | aplūpam | aplupu | aplupām | aplupšu | aplupsim |
| 2. pers. | aplūpi | aplūpat | aplupi | aplupāt | aplupsi | aplupsiet, aplupsit |
| 3. pers. | aplūp | aplupa | aplups | |||
Pavēles izteiksme: aplūpi (vsk. 2. pers.), aplūpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aplūpot (tag.), aplupšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apluptu
Vajadzības izteiksme: jāaplūp
1.Kļūt tādam, kam atlūp virskārta (visapkārt vai vairākās vietās).
1.1.Atlupt (vairākās vietās vai visapkārt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bērni, kas redz aplupušos kaktus, neapzināti tiek programmēti nabadzībai.
- Pieskretušas melnas panadzes: melni netīrumu pusmēneši un aplupusi rožaina laka.
- Andrievs klaiņo pa tumsā slīgstošiem gruvešu pauguriem un pēta aplupušās epitāfijas.
- jautāja man Likvidators, kad atkal sēdējām manas aplupušās virtuves siltumā.
- Sastūma aplupušos soliņus, noskretušās koka taburetes, sasēdās.