apķept
apķept 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apķepu | apķepam | apķepu | apķepām | apķepšu | apķepsim |
| 2. pers. | apķep | apķepat | apķepi | apķepāt | apķepsi | apķepsiet, apķepsit |
| 3. pers. | apķep | apķepa | apķeps | |||
Pavēles izteiksme: apķep (vsk. 2. pers.), apķepiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apķepot (tag.), apķepšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apķeptu
Vajadzības izteiksme: jāapķep
Aplipt, pārklāties, notraipīties (visapkārt vai vietumis ar ko ķepīgu, lipīgu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Slaidās potītes apķepušas kā ar žāvētām plūmēm, nenomazgājami, sačervelējušies pleķi.
- Turklāt esmu aplējies ar sarūgušiem pilieniem un apķepis ar vīna mušiņu līķiem.
- Atceros šo vīreli noskretušu, novārtījušos, apķepušu, sasvīdušām matu šķipsnām pār acīm.
- Vienīgi jārēķinās, ka suns būs eļļains un apķepis ar krustnagliņām," smej Baiba.
- Brēmana mēle bija apķepusi ar olas dzeltenumu.