aiztrūkt1
aiztrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aiztrūkstu | aiztrūkstam | aiztrūku | aiztrūkām | aiztrūkšu | aiztrūksim |
| 2. pers. | aiztrūksti | aiztrūkstat | aiztrūki | aiztrūkāt | aiztrūksi | aiztrūksiet, aiztrūksit |
| 3. pers. | aiztrūkst | aiztrūka | aiztrūks | |||
Pavēles izteiksme: aiztrūksti (vsk. 2. pers.), aiztrūkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aiztrūkstot (tag.), aiztrūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aiztrūktu
Vajadzības izteiksme: jāaiztrūkst
1.Daļēji pārtrūkt, notrūkt (par diegiem, šķiedrām, arī par ko piešūtu).
1.1.pārnestā nozīmē Aprauties, kļūt neskanīgai (par balsi): aizlūzt.
2.sarunvaloda Pārstāt dot pienu (par slaucamiem lopiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Englarda trauslā balstiņa satraukumā aiztrūkst kā lauku gailim, kad viņš skaļrunī sauc:
- Balsij aiztrūkstot, sāku izklāstīt savu stāstu.
- – viņa balss nodevīgi aiztrūka.
- — Indrei aiztrūka balss.
- Aiztrūka elpa, rīkle nodevīgi izžuva, un, lai to slēptu, viņš ierunājās cik vien spēdams moži.