aizrautība
aizrautība sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | aizrautība | aizrautības |
| Ģen. | aizrautības | aizrautību |
| Dat. | aizrautībai | aizrautībām |
| Akuz. | aizrautību | aizrautības |
| Lok. | aizrautībā | aizrautībās |
1.Rakstura īpašība, cilvēka izturēšanās un rīcības veids, kam raksturīga liela enerģija, interese, sajūsma (par ko); dedzība.
PiemēriVairs nekādas humora izjūtas, nekā tāda, kas viņos izsauktu aizrautību un patiesu interesi.
- Vairs nekādas humora izjūtas, nekā tāda, kas viņos izsauktu aizrautību un patiesu interesi.
- Viktors strādāja ar lielu aizrautību, tomēr īstie vārdi kaut kā līdz galam rokā nedevās un darbs uz priekšu gāja grūti.
- Neizrāda aizrautību.
- Aizrautībā runā par dvēseles saraušanos šūnu niecīgumā un izplešanos neizmērojamā plašumā aiz galaktikām.
- Jābūt īstai, lielai aizrautībai, lai nebaidītos kļūt smieklīgs pats savās acīs.
- Visi strādāja ar lielu aizrautību, kaut gan darbi nebija no patīkamajiem.
- Aizrautību ar sarūsējušiem kara lādiņiem, to azartu mūsu bērni nemaz nesaprot.
1.1.Jūtu intensitāte.
PiemēriNiknuma aizrautība jau paralizējusi viņa spriestspēju, sašutums laupījis tam saprātu.
- Niknuma aizrautība jau paralizējusi viņa spriestspēju, sašutums laupījis tam saprātu.
Avoti: LLVV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit