aizmīņāt
aizmīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizmīņāju | aizmīņājam | aizmīņāju | aizmīņājām | aizmīņāšu | aizmīņāsim |
| 2. pers. | aizmīņā | aizmīņājat | aizmīņāji | aizmīņājāt | aizmīņāsi | aizmīņāsiet, aizmīņāsit |
| 3. pers. | aizmīņā | aizmīņāja | aizmīņās | |||
Pavēles izteiksme: aizmīņā (vsk. 2. pers.), aizmīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizmīņājot (tag.), aizmīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizmīņātu
Vajadzības izteiksme: jāaizmīņā
1.Mīņājot, arī mīņājoties aizpildīt.
1.1.nepabeigtas darbības nozīme Mīņāt ciet.
Avoti: LLVV