aizglāstīt
Lietojuma biežums :
aizglāstīt apvidvārds
Avoti: EH
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Elviss viņu turēja savās skavās, dūdoja pie auss Are you lonesome tonight, aizglāstot no pirksta spīguli, maigi, mīļi.
- bet diez vai es kādreiz lasīšu tavas grāmatas, toties tavu seju es lasu tagad, ar pirkstiem un acīm vienlaikus, man gribētos aizglāstīt prom šīs divas rievas starp uzacīm, tur sakrājies nogurums.
- Atmostas jaunākā meita un ielien mūsu gultā, un es zinu, ka viņa sāks činkstēt, ja nesīšu prom, un tad atmodīsies arī vecākā, un viss būs sabojāts, ar vienu roku es glāstu mazo augumiņu, aizglāstot prom ļauno sapni, es glāstu, un tajā rokā, kas tuvojas bērnam, nav ne aukstuma, ne tāluma, mēs abas esam nomaldījušās blāvajā naktī, bet tik un tā es esmu viņas mājas, vienīgi man māju nav, es glāstu bērnu, kurā elpa pamazām kļūst arvien mierīgāka, paijāju zīdaino ādiņu, zinādama, ka nedrīkstu atraut roku, lai viņa atkal nesatrūktos, un vīrietis klusītēm virzās tumsā pa tūkstošiem reižu ieto nakts taku, viņš ieslīd manī, un viena mana roka glāsta viņa mierinājumu meklējošo, badīgo miesu, saspringto kaklu un stingro dibenu - cik jauki, ka viņš vēl ir jauns, kā apmulstu mana roka, pēkšņi uzduroties nokareniem tauku slāņiem, kā man patīk šis augums blakus, reizēm murgos manas ierasti pastieptās rokas uzduras izblīdumiem un ļumīgām krokām, es pūlos atvērt acis, bet tas neizdodas, it kā acīm priekšā būtu divas sastingušas plaukstas, mani plaksti nespēj pacelties, manas aklās rokas klejo gar nepazīstamu, derdzīgu miesu, - bet tagad es neesmu murgā, mana otra roka vēl kļaujas pie bērna, lai viņa neatmostos, lai paliktu miega neziņā, kaut gan notiekošajā nekā nejauka nav,
- Atmostas jaunākā meita un ielien mūsu gultā, un es zinu, ka viņa sāks činkstēt, ja nesīšu prom, un tad atmodīsies arī vecākā, un viss būs sabojāts, ar vienu roku es glāstu mazo augumiņu, aizglāstot prom ļauno sapni, es glāstu, un tajā rokā, kas tuvojas bērnam, nav ne aukstuma, ne tāluma, mēs abas esam nomaldījušās blāvajā naktī, bet tik un tā es esmu viņas mājas, vienīgi man māju nav, es glāstu bērnu, kurā elpa pamazām kļūst arvien mierīgāka, paijāju zīdaino ādiņu, zinādama, ka nedrīkstu atraut roku, lai viņa atkal nesatrūktos, un vīrietis klusītēm virzās tumsā pa tūkstošiem reižu ieto nakts taku, viņš ieslīd manī, un viena mana roka glāsta viņa mierinājumu meklējošo, badīgo miesu, saspringto kaklu un stingro dibenu — cik jauki, ka viņš vēl ir jauns, kā apmulstu mana roka, pēkšņi uzduroties nokareniem tauku slāņiem, kā man patīk šis augums blakus, reizēm murgos manas ierasti pastieptās rokas uzduras izblīdumiem un ļumīgām krokām, es pūlos atvērt acis, bet tas neizdodas, it kā acīm priekšā būtu divas sastingušas plaukstas, mani plaksti nespēj pacelties, manas aklās rokas klejo gar nepazīstamu, derdzīgu miesu, — bet tagad es neesmu murgā, mana otra roka vēl kļaujas pie bērna, lai viņa neatmostos, lai paliktu miega neziņā, kaut gan notiekošajā nekā nejauka nav,