aizdunēt1
aizdunēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizdunu | aizdunam | aizdunēju | aizdunējām | aizdunēšu | aizdunēsim |
| 2. pers. | aizduni | aizdunat | aizdunēji | aizdunējāt | aizdunēsi | aizdunēsiet, aizdunēsit |
| 3. pers. | aizdun | aizdunēja | aizdunēs | |||
Pavēles izteiksme: aizduni (vsk. 2. pers.), aizduniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizdunot (tag.), aizdunēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizdunētu
Vajadzības izteiksme: jāaizdun
1.Dunot attālināties (par dobju troksni).
1.1.Par soļiem vai soļu radītu troksni.
1.2.Aizbraukt ar dunošu troksni (par transportlīdzekļiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mierīgi soļoju pa celiņu uz priekšu, vilciens aizdun tālumā.
- Mārīte dzirdēja, kā puikas soļi aizdun pa gaiteni.
- Katru nakti cilvēki pazūd bez miņas, bet pēc tam tūkstošiem aizdun bezgalīgā tukšumā.
- Dzinn-dzinnn — skaņa aizdunēja tāltālu, dziļdziļi dzīvoklī.
- Tas ilgi atbalsojās veclaicīgajā, ar traukiem piebāztajā bufetē, dobji aizdunēdams pāri augstajiem senatnīgās celtnes griestiem.